E-lietu dienasgrāmata

Tā kā nebija iemesla šo notikumu steidzināt, man, manai līgavai un vedējiem no datuma nospraušanas brīža bija nepilns gads laika, lai izplānotu, izdomātu, ko un kā vēlamies savās kāzās. Pamatlietās mums vienotība bija, vēlējāmies:

1) Latviskas, iespējams autentiskas latviešu kāzas;
2) Īpašu un neaizmirstamu dienu;
3) Nopietnus, organizatoriski spējīgus, latviskus un atraktīvus vedējus;
4) Viesu skaitu ap/zem 100 cilvēki;
5) Iekļauties budžetā līdz 4500 Ls;
6) Netaupīt uz būtiskās lietām, tostarp pašu un viesu labsajūtu.

Tas pirmais jautājums, par to, vai mūsdienās ir iespējams (un vai to maz vajag) uztaisīt tiešām autentiskas latviešu kāzas, kļuva par sarežģītāko jautājumu. Ko sapratām ar vārdu autentisks? To, lai viss būtu kā tajā laikā (par to, vai 19. gs vai senāks laiks, jautājums arī bija atklāts). Jau pirmajās diskusijas minūtēs bija pilnīgi skaidrs, ka pilnīgi autentiskas senās latviešu kāzas mūsdienās būtu nereālas, diezgan dārgas un daudziem nebaudāmas, jo:

1) Visur jābrauc zirgu pajūgos;
2) Visiem viesiem jābūt autentiskos tērpos;
3) Jāizslēdz no ēdienkartes ļoti daudz ēdienu un problemātiski ir sadabūt seno, tradicionālo ēdienu gatavot pratējus;
4) Mūziķi nedrīkst izmantot nekādu skaņu pastiprinošu tehniku;
5) Fotoaparātus lietot aizliegts;
6) Jārīko jaunā vīra mājās visa svinēšana, jāzog līgava un vēl un vēl …;
7) Jāsvin 3 dienas;
7) Nevar noliegt, ka mēs paši NEesam 19. gadsimta cilvēki.

Vienvārsakot, jo vairāk par tādu maksimālismu domājām, jo nereālāk tas šķita, tādēļ no senatnīguma centāmies paturēt, mūsuprāt, būtiskāko:

1) Tradīcijas, garīgās vērtības, rituālus,
2) Senatnīgi svinīgo noskaņu, ko izdevās radīt ar izvēlētās mūzikas, mūsu un viesu tērpu, svinību un rituālu vietu īpašību un notikumu secīguma palīdzību,
3) Tradicionālo ēdienu pasniegšanas laiku (piemēram, skābi kāposti tie doti tikai nākamajā dienā, kad grib, lai viesi sāk pamazām taisīties un māju pusi u.c.) un atturēšanos no eksotiskiem augļiem un vēl šādiem tādiem sīkumiem.
4) u.c.

Vedējus izvēlējāmies tādus, lai tie:
1) būtu dziļi latviski savā pārliecībā, pretējā gadījumā visas mums organizētās norises tiktu uztvertas kā šovs,
2) būtu precēts pāris, kuram jau ir bērni un kurš daudzejādā ziņā būtu paraugs mums pašiem
3) būtu spējīgi organizēt un radoši domāt
4) būtu mums tuvi draugi un cīņubiedri, lai šis notikums nozīmīgs šķistu arī viņiem

Pēc nosauktajām prasībām mums bez mazākajām domstarpībām bija skaidrs, kurus aicināsim un jūtos priecīgs un lepns, ka viņi piekrita un bija ar mieru nesavtīgi uzņemties šo smago uzdevumu.

Par plānošanas procesu vairāk nestāstīšu, bet ķeršos pie pašām kāzu norisēm.

Kāzu rīts. Ap 10 rītā ieradas vedēji ar izpušķotu mūsu kāzu auto. Garu limozīnu ne brīdi nebijām vēlējušies, tādēļ izmantojām paši savējo. Auto rotāja ozolzaru virtene, Lielvārdes josta un Latvijas karodziņi, kas tam piešķīra papildus svinīgumu.

Ierodoties līgavas vecāku mājas vēl pirms izpirkšanas nācās izturēt dažus pārbaudījumus, atpirkties no vārtu sargiem, pierādīt, ka zinu vismaz vienu dziesmu par katru no 4 pamatelementiem – zemi, ūdeni, gaismu un gaisu. Līgavas atpirkšana notika apdāvinot vecākus ar lietām, kuras varētu aizstāt meitas darbarokas, kuras nu tiek saimniecībai atņemtas un simboliski maksājot par katru gadu, kuru līgavu savās mājās bija uzturējuši viņas vecāki. Pēc tam vēl nācās uzminēt, kura zem palaga noslēptā meita ir īstā. Tā kā apavi bija viltīgi samainīti, lai pēc tiem neko noteikt nevarētu, nācās likt lietā zināmo latviešu pasaku, kurā stāstīts, ka īstā meita tikusi sēdināta vidū. Nu tad tā, tik tālu nu būtu. Līgavas mamma dāvina mums gaismiņu un maizīti.

Mazs komentārs laikam nepieciešams par tērpiem. Tā kā abi esam no Vidzemes, tad man mugurā ir 19. gadsimta Alūksnes puses tautastērps, līgavai – 19. gs. Abrenes puses tautastērps. Vedēji kā jau kārtīgi kurzemnieki tērpušies Kurzemes tautastērpos (precīzāk nezināšu teikt). Viesiem lūdzām, ja ir tāda iespēja, arī ierasties tautastērpos un par zināmu pārsteigumu lielākajai daļai viesu tas grūtības neradīja.

Pa ceļam uz līdzināšanas rituāla vietu, (tas pēc būtības ir līdzīgi kā kristiešiem baznīcās, bet tomēr savādāk), piestājām pie Lāčplēša muzeja, lai safotografētos un sagatavotos ceremonijai.

Nākamā bilde ir īpaša ar to, ka pirmo reizi muzeja darbinieki piekrituši kādam pārim aizdot šo milzīgo Lielvārdes jostu fotogrāfijām, sākotnēji jau mums arī esot ticis atteikts, bet līdz ko ieraudzīja mūs šajos senajos tērpos nevis pierakstajos uzvalkos un baltajās princešu kleitās, tad nu kaut kas laikam noklikšķēja.

Pēc tam mums bija jāuzraksta visi grēciņi, no kuriem tā kā gribētu atbrīvoties un vēstule otrajai pusītei, kura tapa ielikta lādītē, kuru dzīkstēsim atvērt tikai gadu pēc kāzām.

Līdzināšana. Šis atjaunotais senais rituāls pamazāk kļūst populārāks latviešiem, it īpaši, ja pārliecība un baznīcu nevelk, bet ar zaksu vien šķiet pārāk virspusēji. Salīdzinot ar baznīcās redzēto, šis rituāls, manuprāt, ir dziļāks, patiesāks, izjustāks un daudz piemērotāks cilvēkiem, kuriem vārds latvietis nav tikai ieraksts pasē.

Līdzināšanas rituāli tiek noturēti senajās latviešu svētvietās – pie dižakmeņiem vai dižozoliem. Mūsu izvēle bija Meļķītāra Muldas akmens, kurš rudzu lauka ieskauts atrodas netālu no Skrīveriem.

Gājiens līdz akmenim, attīrīšanās ceļš.

Pirms došanās pie akmens sadedzinam savus grēciņus un simboliski atstājam tos pagātnei.

Rituālu vada Latvijas Dievturu dižvadonis Valdis Celms. (Domāju, ka grāmatu par Latvju rakstu zīmēm atceraties). Sīkumos visu izstāstīt nespēšu, tādēļ lai runā dažas bildes.

Jāvārds.

Gredzenu mīšana.

Solījums.

Īpaši piemeklēti cimdi.

Līdzināšanas apliecības aizpildīšana.

Tā protams bija maza daļiņa no visa rituāla, pēc tam sekoja arī vecāku sveikšana, jaunā pāra sveikšana u.c.

Tālāk viesi devās uz punktu X, kuru vedēji turēja no mums noslēpumā, bet paši kopā ar vedējiem vispirms bijām zaksā, lai nokārtotu papīrattiecības ar valsti un pēc tam mūs aizveda Daugavas krastā, kur pēc īsa brīža mūs gaidīja pārsteigums – gaidītās koka laiviņas vietā piestātnē pietauvojās jauns un glīts kuteris. Pēc šī te man mazliet ir mainījusies izpratne, ko nozīme “jauda” un “labs uzrāviens”.

Pēc 40 minūšu ilgas brauciena baudīšanas mūs nogādāja punktā X – Lielvārdes pilī. Pēc fotogrāfijām spriežot, viesi laiku labi pavadījuši arī bez mums .

Pilī simboliski tika realizēta jaunās sievas atvešana vīra mājās, pavarda kuršana, laimes liešana, piemiņas pakava piekalšana, laimes monētas kalšana, cienāšana u.c.

Pēc tam viesiem Daugavas malā beidzot bija iespēja tapt safotografētiem ar jauno pāri. No tā visa ielikšu bildi, kurā esam kopā ar vedējiem un līdzinātājiem. Secīgi vedējtēvs Jānis, līdzinātāja Gunta, mēs abi, līdzinātājs Valdis un vedējmāte Līga.

Tālāk viesi dodas uz svinību vietu, bet jaunajam pārim līdz tam vēl vairāki pārbaudījumi priekšā.

Ierodoties svinību vietā, nācās tikt cauri vai apkārt dažādiem vārtiem. Pirmajos dziesma par Dievu vai Pērkonu, otrajos mājas celtniecības darbi, tālāk klusējot nācās piešūt 2 pogas audumam no abām pusēm vienlaicīgi, pēc tam mūs kārdināja ar bāriem un Havaju salām, nobeigumā kopīgi bija jāiet Laimes pēdiņās.

turpinājums drīzumā sekos …