E-lietu dienasgrāmata

Jā, ir labi un ne tikai labi, bet arī patīkami būt labam, bet vispirms ir jāiemācās profesionāli braukt un tikai tad – tad, kad cilvēks jūtas drošs un apmierināts ar savām autovadīšanas spējām, pazūd stress un paliek vieta arī pieklājībai un izpalīdzībai pret pārējiem ceļu satiksmes dalībniekiem. Visi kampaņas materiāli labā kvalitētē ir dabūjami CSDD mājaslapā http://www.csdd.lv/?pageID=1227253084. Izlasīju, noskatījos visu un man patika gan ideja, gan izpildījums.

Šāda pozīcija daudziem nešķiet “populāra”, bet beidzot kāds no tiem, kuri kaut ko no ekonomikas saprot (šajā gadījumā – Rimšēvics), pasaka vienu korektu domu – ja tie, kuriem ir ko tērēt, šobrīd pārstās tērēt, tad pārējiem pakalpojumu sniedzējiem draud bankrots, iedzīvotājiem – bezdarbs un visiem kopā – vēl ilgāks “grūtais” periods.

Šovakar slapjā sniega kārta noklājusi mazās Rīgas ieliņas īpaši centīgi. Ir laiks! Ir laiks mācīties braukt! Šī vēlme manī pamostās ik brīdi, jo apstākļi mainās un taupības dēļ dažs labs mazāks celiņš var netikt notīrīts pat ne tik veikli kā senāk. Šobrīd ikdienā pārvietojos ar 2004. gada Nissan X-Trail, kurš uz sausa ceļa jūtas ļoti stabili un manevrīgi, bet ziemā vēl braucis ar to nebiju. Šovakar atlicināju pusstundiņu lai “patīrītu” ielas, klusā Maskavas forštates ielu lokā. Pārsteigumu netrūka. 4×4 un visas citas fīčas dažos pagriezienos nepalīdzēja ierakstīties pat ne pretējā joslā un apturēja slīdējumu tikai riepām skarot pretējās joslas apmali. Un tas tā jau pie 30 km/h. Traki. Tāpat interesanti vērot, kā Audis, kurš brauca aiz manis tikai kādus 150 vai 200 metrus tajā pašā pagriezienā neierakstījās vēl smagāk kaut arī redzēdams manus daiļslidošanas manevrus. Daža noledojusī iela ar visiem ABSiem nespēj mašīnu no 50 km/h 20 metru garā bremzēšanas ceļā apstādināt. Attiecīgi jāizdara secinājumi, tādēļ silti iesaku katru, kuram rūp savs auto un apkārtējo gājēju drošība, izmantot tukšās naksnīgās ielas, lai uzzinātu, uz ko šajā ziemā jūsu auto spējīgs un cik drošs varat būt par savu vien ar OCTA polisi apgādāto braucamdraugu.

Tik daudz lielu un īpašu dāvanu Latvijai diez vai kādā jubilejā ir bijis. Sākšu ar Mālera 8. simfonijas atskaņojumu Arēnā Rīga pāri 600 mūziķu izpildījumā, Imanta Rešņa vadībā un (cerams) priecējot ap 5000 cilvēku klātienē un vēl neskaitāmu daudzumu mājās pie televizoriem. Tā kā pats biju Arēnā, tad nācās noklausīties no viena gala līdz otram, pēc tējas neaizejot. Patika, pat ļoti. Tie, kuri šo simfoniju dzirdējuši citu sastāvu izpildījumā noteikti spēs salīdzināt un teikt, vai bija labi un varēja labāk, vai bija kā bija un vajadzēja labāk.

Dienvidu tilts man bijis tāds mazs sapnis daudzu gadu garumā, vasaras vidū agrās rīta stundās krosiņu skrienot, ne reizi vien esmu apstājies pie šī grand darba, lai mirklīti atvilktu elpu un papriecātos, ka atkal jau kaut kas te ir pavirzījies uz priekšu. Es laikam nebūtu es, ja jau pirmajā vakarā nebūtu turp aizdevies. Pirms vēl tilts tika atvērts autotransportam, izstaigāju no viena gala līdz otram ar kājām. Pārsalu pēc suņa, jo tik vien bija mugurā kā krekls un uzvalks – pa taisno no koncerta un silta auto salona, bet nu tas bija tā vērts. Pēcāk, noskatījies, kā policijas mašīnas atbrīvo ceļu pirmajām automāšīnām, lecu pats pie stūres un jau pēc pāris minūtēm baudīju pirmo d-tilta sastrēgumu pārdaugavas pusē. Vispār skats bija rēcīgs, jo visi kā viens, kuri pārbrauca pāri, tūliņ meklēja iespēju griezties riņķī. Katrs otrais nenokautrējās izmantot šim nolūkam pilnīgi neatļautus paņēmienus – apriešanās vietu sabiedriskajam transportam, kas piedevām bija paredzēts, braucot pretējā virzienā. Ar kājām ejot, iespaidi nekādi sevišķiem gan nebija, tilts izskatās daudz skaistāks no apakšas nekā no augšas. Par satiksmes plānošanu runājot, ir lietas, kuras es plānotājiem nevaru piedot, taču lai nu tas paliek kādas citam rakstam. Galvenais, ka tas ir tapis un atvieglos rītus un vakarus daudziem šoferīšiem. Vēl pēc pāris gadiņiem, gan jau arī slāvu apļa estakādes būs pabeigtas un d-tilts kļūs vēl funkcionālāks. Man personīgi tikai viens skats no visa šī elpu aizrāva vistiešākajā nozīmē un šīs skats ir redzams no estakādes braucot virzienā no d-tilta uz Krasta ielu (pati augstākā estakāde), no kuras virsotnes paveras fantastisks skats. Tagad nevaru saprast, kā tas nācās, ka nepaņēmu līdzi fotoaparātu – tas gan nav manā dabā, taču, redzot daudzos statīviem bruņotos fotogrāfus ar visādām megaspoguļkamerām, apetīte doties pakaļ savam aparātam neradās. Šodien, rīt, parīt tāpat visi blogi un draugu galerijas būs ar tām bildēm piebāztas, tā kā iztikšu šobrīd ar citu sabildēto.

Prieks par Staro Rīga ideju (neba tikai tas nosaukums, kurš man šķiet bezgala slāvisks sit kaut nost). Prieks un svētku sajūta šādā ekonomiskās depresijas brīdī ir ļoti svarīga, un negribās nemaz domāt, kā būs, kad šīs svētku dienas būs galā un ļaudis atkal sāks domāt, uz kādu valūtu pārkonvertēt savus no Parex bankas nagiem pēdējā brīdī izrautos pārsimts latus.

Lai nu kā – priecīgus svētkus visiem! Tev mūžam dzīvot, mana mazā, mīļā Latvija!