E-lietu dienasgrāmata

Prieks, ka vismaz kādam izdodas pabāzt degunu virs ūdens (kaut uz tiem pašiem 2 mēnešiem). To reālo situāciju ar Latvijā ražotiem produktiem var apjaust tikai tad, ja sāc lasīt ražotājdatus uz latviski nodrukātajām etiķetēm. Visjautrāk man gāja meklējot starp Spilvas gurķu burciņām kaut vienu produktu, kurā būtu Latvijā audzēti gurķi. Nu vienu atradu, bet tikai vienu. Ap to laiku, kad būšu piebeidzis šobrīd aizsākto kafijas paku, iespējams Liepājas kafija būs atkal darbu pārtraukusi.

http://www.tribine.lv/sex-un-pops/Krapsana-Eirovizija-Vai-mums/9191

Esmu kurmis – ielīdīšu zemē, bet ko Jūs darīsiet, es vienkārši nezinu …..

Ja vienīgais, kas mudina kaut ko darīt ir punkti Eirovīzijā no post-soc valstu bloka un Francijas, tad jau jā, var mainīt valodu. Man tikai jautājums par to, cik tāl patriotiski būs cilvēki, ja viņš uzvarēs, kas, godīgi sakot, Latvijai būtu tuvu vai spļāviens sejā… Vai nebūs tā, ka tāda scenārija gadījumā viņam daļa kritizētāju piedos. Es nē, bet domāju, ka daļa piedotu uzvaras vārdā. Bet, lai nu kā, ar dienu jo skaudrāk apzinos, ka ar mūsu tautas apziņu kaut kas nav kārtībā.

25. martā Krievijā iznāca filma „Baltija- kādas „okupācijas” vēsture”. Filmu veidojusi apvienība „Trešā Roma”. Vārds okupācija ticis speciāli ievietots pēdiņās, lai paustu savu nenopietno attieksmi pret šeit PSRS impērijas valdīšanas laikā notikušo.

Jāatgādina, ka šī ir jau otrā šajā Krievijas studijā tapusī filma pēc „Baltijas fašisma”.

Filmā uzstājas arī Latvijā populāri cilvēki, kā Raimonds Pauls, Raita Karnīte, Alfrēds Čepānis, Jānis Kuzins, Kārlis Leiškalns un Helmuts Balderis. Šis personas pēc filmas noskatīšanās neslēpj savu sašutumu, kādā gaismā parādīts viņu teiktais! Piemēram, Raimonds Pauls nemaz neesot zinājis, kādam nolūkam šis video materiāls tiks izmantots. Taču, kaut no konteksta izrautā veidā, neviens no intervētajiem nevar noliegt, ka ir teikuši tieši to, ko propogandisti vēlējušies un vēlāk filmā parādījuši. Pašu bāliņi izdarījuši latviešu tautai lāča pakalpojumu, protams, negribot.

Visvairāk mani sajūsmināja filmā izskanējušais teksts: “viņiem jāklanās līdz zemei Krievijas priekšā… „. Krievijas demagogu nekaunība ir apbrīnojama, kas nav nekāds brīnums. Viņu valsts – Krievija – viņu centienus atbalsta. Pie mums Latvijā … (vai man tiešām to jāstāsta?).

Kopumā filmā uzsvērts viss, ko mēs esam guvuši PSRS laikā un, ko esam pēc neatkarības iegūšanas iznīcinājuši. Piemēram, ka Latvijā, kamēr tā bijusi PSRS milža paspārnē tikuši ieguldīti 95 miljardi dolāru un ekonomika attīstījusies pat 80 reizes!
Tagad mēs te sēžam plikām pakaļām, agrāk mums bijis itin viss, bet tāpat esot bijis slikti….

Nemaz neslēpšu, ka, manuprāt, tā ir Krievijas reakcija uz Edvīna Šnores filmas „The Soviet Story” panākumiem, jo filma šķiet tīri tehniski veidota ļoti līdzīgi. Vai arī „Baltija- kādas okupācijas vēsture” pretendē saņemt prestižo “Mass impact award 2009″ Bostonas filmu festivāla balvu?

Tā kā esam neliela tauta, mums par savu taisnību nenākas viegli cīnīties. Cerams, ka pēc “Nekā personīga” sižeta noskatīšanās par 25. martā izlaisto propagandas filmu, latviešu radošās aprindas tiks ierosinātas jauniem, “Padomju stāstam” līdzīgiem darbiem.
Read more…

Autortiesības. Sāpīgs jautājums? Nu bet tieši tā – šovakar atverot pirātisma statistikas rādītājprogrammu uzrādās liels procents piratizētu latviešu filmu kopiju. Nabagi vai vienkārši zagļi?

Kaut arī filma “Padomju Stāsts” uz ekrāniem parādījusies jau daudzviet pasaulē, iegūtas dažādas balvas, tostarp “Mass impact award” Bostonas filmu festivālā 2008 un Krievijas Oskars – autora Edvīna Šnores lelles dedzināšana, vēl līdz (aiz)vakardienai nebija iespējams legāli iegūt filmas kopiju DVD formātā. Tas bija saistīts ar ilgstošu finansējuma meklēšanu, lai varētu samaksāt vēstures arhīviem autortiesību maksas par filmā izmantotajiem materiāliem. Bet nu arī tas ir garām un ar Pasaules brīvo latviešu apvienības atbalstu ilgi gaidītais disks ir manā plauktā. Disks ir labi “ekipēts” – subtitri 15 valodās, bonusa papildmateriāls ar interesantiem faktiem intervijās, neliels bukletiņš, kurā skatāmi arī nacistu un komunistu analoģisko propagandas plakātu salīdzinājumi. Zīmīgajā 25. martā notikušās prezentācijas laikā izskanēja daudz interesantu faktu par filmas tapšanu, politiskajām pretenzijām no Krievijas u.c. Diska atvēršanas videomateriāls pēc nedaudzām dienām būs pieejams portālā Nacionalisti.lv, kur jau šobrīd ir skatāmas diska artvēršanas pasākuma bildes.

Pagaidām zinu tikai vienu vietu, kur šo disku var iegādāties un tas ir Okupācijas muzeja grāmatu galds. Par diska cenu baidos sameloties, bet atvēršanas pasākumā cena bija 10 Ls.

Esmu mēģinājis saprast šādu akciju jēgu. Līdz šim ticamākais minējums ir sanācis šādi. Viena stunda neko nemaina, bet cilvēks jūtas piedalījies, palīdzējis un iesaistījies. Un tur, kur Tu piedalies, rodas atbildības sajūta. Šī stunda ir veids kā panākt, lai arī turpmāk Tu par kaut ko aizdomātos, kaut kā mainītu savu rīcību un turpinātu attīstīt iesakņoto kopējās atbildības sajūtu par planētu un dabu ne tikai savu maku.

Ar 1943. gada 10. februāri tika datēta Ādolfa Hitlera pavēle par Latviešu leģiona izveidošanu, pārkāpjot 1907. gada Hāgas starptautisko konvenciju par karošanas noteikumiem, kas aizliedza okupētājvalstīm mobilizēt iekaroto zemju iedzīvotājus. Dienests leģionā tika «brīvprātīgi» uzspiests, t. i., izvairīšanās gadījumā draudēja cietumsods par dezertēšanu. Nevar noliegt, ka liela daļa cilvēku iestājās leģionā, kad tas sākumā tika formēts tāpēc, lai nekad vairs nepieļautu otrreizēju padomju karaspēka ienākšanu Latvijā. Pavisam kopā bija piecas lielas mobilizācijas, kā rezultātā vācu bruņotajos spēkos cīnījās ap 115 000 latviešu karavīru. No visiem iesauktajiem latviešiem tika saformētas divas divīzijas (15. un 19.).

Lai vēlreiz apliecinātu to, cik uzticīgi bija latvieši savai ticībai un pārliecībai par brīvu Latviju, jāmin, ka atbildes leģionā skanēja tikai latviski, neskatoties uz to, ka tas bija pakļauts Waffen SS. Latviešu komandieri aizstāvēja savējos un neatļāva vācu virspavēlniecībai nicīgi izturēties pret latviešu leģionāriem. Neskatoties uz to, ka lielāko daļu leģiona komandēja latvieši, tomēr pati augstākā virspavēlniecība sastāvēja no vāciešiem, izņemot vienu dienu visā leģiona pastāvēšanas vēsturē, proti, 1944. gada 16. martu.

Kas tad īsti ir 16. marts, un kāpēc mums ir tik svarīgi saglabāt šo datumu kā atceres dienu?

Laikā no 16. līdz 18. martam risinājās viena no smagākajām kaujām – kauja Veļikajas upes austrumu krastā par augstieni 93,4. Šī augstiene bija stratēģiski svarīgs punkts abām armijām, tāpēc tās ieņemšanai bija izšķiroša nozīme. Augstienes rietumu pusē bija izvietojusies 19. divīzija, bet augstienes austrumu pusē – 15. divīzija. 16. marta rītā lielinieki deva spēcīgu triecienu pa augstieni un leģionāru pozīcijām, tāpēc viņi bija spiesti atkāpties. Turpmākie ienaidnieka mēģinājumi salauzt leģionāru pretestību beidzās nesekmīgi. Vācu armijas vadība apzinājās augstienes 93,4 lielo nozīmi un pavēlēja par katru cenu augstieni atgūt. Šo uzdevumu uzticēja 15. divīzijas kājnieku priekšniekam virspulkvedim Arturam Silgailim. Tā 18. martā tika dots trieciens pa lielinieku pozīcijām un jau ar minimāliem zaudējumiem augstiene tika atgūta. Pēc tam lielinieki uzbrukumus augstienei vairs neatjaunoja.

Šī bija pirmā kauja, kad abas latviešu divīzijas cīnījās plecu pie pleca. Tā bija arī vienīgā kauja visā karā, kad abu divīziju vienības cīnījās zem kopējas latviešu vadības. Šīs kaujas atcerei Daugavas Vanagu organizācija arī izraudzījusi 16. martu par Leģiona gadadienu.

Diemžēl arī daļa latviešu nespēj zem leģionāru vācu šineļiem saskatīt par Latviju degošas sirdis. Nespēj vai negrib izprast, ka apstākļi ir diktējuši viņu izvēli. Esmu drošs, ka ikviens no šiem vīriem ar prieku būtu cīnījušies zem Latvijas karogiem, taču tādas iespējas tiem nebija. Cīņas loģika ir diktējusi savu ne reizi vien; cara armijas šineļos latviešu strēlnieki sāka līdzināt ceļu Latvijas neatkarībai, Kalpaks – Brīvības cīņu varonis ar savu vienību sākotnēji bija pakļauts vācu virspavēlniecībai. Taču ne jau tas ir galvenais, bet gan mērķi, par kuriem viņi ir cīnījušies! Leģionāri vēlreiz savus mērķus apliecināja pēc kara beigām, kad liela daļa nepadevās, bet kā partizāni turpināja cīņu pret okupantiem līdz pat 1956. gadam.

Lielākā muļķība būtu atteikties no savas vēstures un varoņiem. It īpaši jau tādēļ, ka tik daudz kas no viņu ideāliem vēl nav panākts.

2009. gada 4. martā notikušajā konferencē “Latvijas tautsaimniecības atdzimšanai” bija daudz vēl nedzirdētu faktu un reālu ideju attīstībai un izdzīvošanai nākamajos gados, bet no visiem vislabāk man patika ekonomista Ivo Rubīna un Banku augstskolas profesora Ivara Brīvera uzstašanās. Skat. Video

Ivo Rubīns, 1. daļa no 3

Ivo Rubīns, 2. daļa no 3

Ivo Rubīns, 3. daļa no 3

Ivars Brīvers, Banku augstskolas profesors:

Kā vēsta kāds virsraksts delfos, tad “TP vēlas uzraudzīt arī ES struktūrfondus un e-lietas” …

Palūgšu atšūties …