Par fotoakciju „Apzināsim 5. kolonnu” jeb automašīnas ar Krievijas karodziņiem

Ir vairāki principi, kuri caurvij manu dzīvi. Viens ir nacionālisma pamatprincips, ka katrai tautai šajā pasaulē ir sava vieta, kur tā var netraucēti kopt savu kultūru, pasaulskatu un netraucēti attīstīties. Šis princips ir godīgs pret visu cilvēci. Nekādas diskriminācijas, nekādu izredzēto tautu, nekādu „labāko” vai „sliktāko” – katram ir sava vieta. Un, tāpat kā dabā, arī cilvēku pasaulē ir stiprākas un vājākas, lielākas un mazākas tautas, bet tas nenozīmē, ka kāda no tām tādēļ ir labāka vai sliktāka. Tas viss ir dabiski. Un vēsture ir iekārtojusi, ka latviešiem šāda vienīgā vieta ir Latvija.

Lūk, iedomājies, ka tā ir Tava ikdiena. Tu esi cilvēks, kuram patīk sakopta vide, elementāra tīrība. Savu auto Tu iespēju robežās apkop kā jau visi. Tu dzīvo divstāvu mājā, kurā Tev pieder viss pirmais stāvs, bet kaimiņam viss otrais. Attiecības ar kaimiņu it kā normālas, sadzīvojat. Rajons samērā solīds, pašiem māja arī smuka ar nesen atjaunotu fasādi u.t.t. Bet kaimiņš audzis citādā vidē un savu auto nekad nemazgā, un, kaut arī pajauns, šis auto izskatās atbaidoši un bojā skatu cauru gadu.

Un Tev uz to jāskatās katru dienu vai mājās nākot, vai pa savu pirmā stāva logu. Agri vai vēlu Tu nonāc līdz tam, ka saudzīgi par to kaimiņam arī publiski aizrādi. Jebkādas izpratnes vietā pretī Tu saņem agresiju, lamas, apvainojumus, kategoriskus apgalvojumus, ka braukt ar netīru un šmurgainu auto nav aizliegts, neviens likums taču šādu pienākumu viņam neuzliekot, mazgāt savu auto. Kā punktu uz „i”, kaimiņš atnāk un izdemolē Tavu dzīvokli un aicina visus savus draugus mest Tev akmeņus logos. Tāda situācija pašlaik nepārspīlējot ir ētiskākā jautājumā, kad sauja Latvijas iedzīvotāju savas mašīnas ir izdekorējuši ar Latvijai vēsturiski un arvien ārpolitiski nedraudzīgas valsts vai Latviju reiz okupējušas savienības simboliku.

Portālā Nacionālisti.lv pirms nepilna gada tika izveidota foto galerija, kurā redzamas uz ielas veiktas fotogrāfijas ar automašīnām, kuru īpašnieki atklāti pauž savu lojalitāti citai valstij vai savienībai. Šajā galerijā nav redzamas nedz cilvēku sejas, nez automašīnu īpašnieku vārdi vai kādi citi personas dati. Šī galerija palīdz Latvijas varas iestādēm operatīvāk uzzināt par iespējams nelojāliem Latvijas sabiedrības locekļiem.

Šī galerija un akcija nav naidu kurinoša un to ir atzinusi Latvijas Republikas Drošības policija. Gluži kā simboliskajā piemērā ar kaimiņu, arī šajā situācijā reakcija pret aizrādījumu ir klaji agresīva. Piemēra pēc – es kā cilvēks, kurš ir tehniskā kontaktpersona NIC domēnu vārdu reģistrā portālam Nacionālisti.lv, izbaudu „saudzīgu” agresiju – telefoniskus draudus, īsziņas krievu valodā, e-pasta laušanas mēģinājumus, fiktīvas mana vārda reģistrācijas pornosaitos, manu privāto datu, tostarp dzīvesvietas adreses publisku ķidāšanu krievvalodīgos forumos, aicinājumus „darboties” un bonusā tam šobrīd ar flūdošanas metodi tiek intensīvi pārslogots serveris, uz kura atrodas portāls Nacionālisti.lv, lai bloķētu tā darbu. Skumji apzināties, kādi ir Tavi „kaimiņi” … bet ne visi, jo pazīstu arī inteliģentus un godīgus krievus, ar kuriem viņu attieksmes dēļ nav nekādu problēmu.

Iemesls, kādēļ pēkšņi viss šis jautājums pēkšņi saviļņojās, ir internetā parādījušās saites uz tīkla lapu latvietislatvija.com, kurā pārpublicēta daļa Nacionālisti.lv portāla akcijas fotogrāfiju un pievienotas citas, norādot šo foto auto īpašnieku vārdus, personas kodus un adreses, kas savukārt ir pretlikumīgi. Es varu tikai mēģināt saprast cilvēku izmisumu, kuri iespējams uzskata, ka ar šādu parastu auto galeriju publicēšanu kāda bija redzama portālā

Nacionālisti.lv, vien nevienu nokaunināt nevar un vajag publiskot vairāk informācijas, tomēr, ja ir uzskats, ka likumi ir nepareizi, tad jārosina tajos izmaiņas, nevis tie jāpārkāpj. Arvien man ir mīkla, kādām pieejamām valsts datubāzēm ir jābūt, lai varētu iegūt šādu informāciju – gan adresi, gan personas kodus, bet nu šo jautājumu neķidāšu un konspirācijas teorijas nebīdīšu. Man redzamā daļa ir tā, ka kāds ir sabojājis likumīgu akciju un izdarījis lāča pakalpojumu tiem, kuri vēlas šai valstī kaut ko latviskāku.

Jebkurā gadījumā – man tiešām ir žēl to cilvēku, kuri spiesti dzīvo krievvalodīgās preses melīgajā informatīvajā telpā un ir spiesti ienīst cilvēkus, kuri vēlas turēt sakoptu vienīgo SAVU valsti. Šis ir tikai viens mazs piemērs, kurš pierāda, cik būtiska attiecīgiem spēkiem ir kulturālās vides ietekme uz sabiedrību, lai attiecīgas personas vai grupējumi spētu realizēt savas varas un ekonomiskās ambīcijas Latvijā.

Pērkamā pasaule. Ielu nosaukumi

Sen jau normāli ir tas, ka naudīgākais var tikt pie smukāka skaitļa vai nosaukuma savai auto numura zīmei. Tas ir personalizācijas veids, kas pēc būtības citus cilvēkus neskar. Viņa mašīna un miers. Par naudu var aplīmēt sabiedrisko transportu, par ko arī var pievērt acis.

Šodien lasu, ka Ušakovu iespējams ieinteresējusi ideja tirgot ielu nosaukumus t.i. ļaut ielas pārdēvēt, ja atrodas kāds, kurš gatavs par to maksāt. http://www.diena.lv/lat/politics/riga/9-56-58-vesma-levalde-usakovu-ieinteresejis-priekslikums-pardot-ielu-nosaukumus Šis ir piemērs, kurā runa ir par to, ka kāda firma vai naudīgāka privātpersona (vai pat cita valsts) varētu pārdēvēt sabiedrisku infrastruktūras elementu, piemēram, ielu sev vēlamā nosaukumā, ja gatava par to Domei samaksāt smuku naudiņu.

Nav iemesla cepties, jo tas nav nekāds lēmums bet tikai viena kārtējā trakā (lasīt – debilā) ideja, bet man šis jautājums šķita interesants pēc būtības. Valstī šķiet, ka neviens nerēķinās, cik tirgotājiem un visiem citiem izmaksā tāds sīkums kā PVN likmes maiņa. Šāda lēmuma dēļ rodas problēmu un lieku izdevumu jūra. Tāpat, ja Ušakovs tā kārtīgi apdomās šo mazo biznesu, tad ātri vien sapratīs, ka iespējams šī nosaukuma maiņa konkrētajā ielā reģistrētajiem uzņēmumiem un arī privātpersonām radīs virkni lieku izdevumu un laika patēriņa, lai viskautko pārreģistrētu. Pieverot acis uz amorālo principu (manuprāt) kā tādu, būtu tikai godīgi, segt visiem adreses izmainīšanas ceļā radušos zaudējumus, par ko būtu jāatbild pircējam. Arī tas ir sīkums, kam naudas pārpārēm, samaksās arī šos izdevumus. Es nezinu kāda prakse šajā jautājumā ir citās valstīs, bet nu – nebūsim naivi – šādas lietas var kārtot arī zem letes un tad nevienam uzņēmumam neviens radušos izdevumus nesegs. Otra lieta ir kultūrvide. Cilvēka vārdā ielas nosauc par šī cilvēka kādiem īpašiem nopelniem, par kaut ko īpašu. Ja kāds par dažiem miljoniem sarunās Domē nomainīt Raiņa bulvāra nosaukumu uz, piemēram, miljonāra Genādija Petrovska bulvāri, tad man personīgi šāda rīcība šķitīs amorāla, pat ja tiktu segti visi izdevumi privātpersonām un uzņēmumiem. Pat vietas Saeimā ir pērkamas, to mēs zinām, bet, kamēr tas nav izdarāms tiešiem līdzekļiem, iemaksājot definētas summas valsts kasē, tikmēr šī situācija ir nosodāma un principā godīgas un aktīvas atbildīgo institūciju un dienestu rīcības rezultātā apkarojama.

Ielu nosaukumu tirgošana kaut kādā ziņā būtu pielīdzināma valsts apbalvojumu tirdzniecībai.
Trīszvaigžņu ordenis 3. šķira – 20′000 Ls. Ar īpašo krīzes atlaidīti – 16′000 Ls. Bezmaksas piegāde visā Rīgas teritorijā, ārpus Rīgas – 15Ls, ES valstīs – 30Ls, ārpus ES – 50 Ls + 10% uzcenojums ordenim. u.t.t.

Apmelošana un rekets – AS Balticom patiesā daba

Biju A/S Balticom kompānijas klients ilgus gadus. Kad man bija apnicis mainīt tīkla kartes tikai tādēļ, ka viņi negrib savest kārtībā savu aparatūru un pēc katra mazākā lietutiņa kaut kur viņu vados satecējušais ūdentiņš radīja man problēmas, atteicos no viņu pakalpojumiem. Brīdī, kad jau vairs fiziski nelietoju viņu pakalpojumus un kabelis jau mētājās kaut kur uz grīdas, bet juridiski vēl biju viņu klients (atslēdz ne ātrāk kā mēnesi no atteikuma iesniegšanas brīža) Balticom ļaudis izdomāja izsūkt vēl naudu no manis un pēkņi saņēmu nekonkretizētu rēķinu par 30Ls. Tālāk jau soli pa solim sāka veidoties visa šī cīņa:

1) Piezvanīju uz Balticom un prasīju paskaidrojumus, operatore protams neko nezināja teikt un solīja man pēc brīža atzvanīt.

2) Atzvanīja pēc laba laika kaut kāds cilvēks un sāka reiz skaidrot, ka esot pilnībā pierādīts, ka esmu mēģinājis pieslēgties tīklam ar cita lietotāja IP adresi un tas esot pilnībā pierādīts. Nepateica ne laiku, kad tas noticis nedz IP adresi, kuras lietošanu man inkriminē. Pieprasīju rakstisku paskaidrojumu, ko kur un kā.

3) Nekādu paskaidrojumu nesaņemu bet brīdī, kad jau vairs pat juridiski viņu klients nebiju atnāca vēl viens rēķins, atkal par 30 Ls, tāds pats bet nu jau cits. Pacietības mērs bija pilns.

4) Zvanīju atkal un sarunāju, ka nu tad lai atbrauc viņu speciālists pārbaudīt.

5) Atbrauca čalis, izrakās izrakās pa manu datoru, neatrada neko, uzzināja sev par lielu pārsteigumu, ka šajā mājā neesmu vienīgais esošais/bijušais viņu klients. (Labrīt!) Pie tā otrā viņš piekļūt nevarēja, jo viņš nebija mājas. Viss palika gaisa karājamies, bet es vismaz uzzināju, kuri ir tie 2 datumi, kuros pārkāpumi veiktu un tad man vairs nebija šaubu par apmelošanu.

6) Nākamā dienā man piezvanīja no Balticom un mazliet ņirdzīgā balsī nobēra atkal to pašu debilo skaitāmpantu, ka ir pilnīgi pierādīts, ka esmu mēģinājis pielēgties viņu tīklam ar cita lietotāja IP adresi, tas esot pārkāpums un tas esot pilnīgi pierādīts. Nu man jau galīgi viss vārījās iekšā – pieprasīju rakstiski lai man atsūta 1) kuros datumos un laikos 2) izmantojot kādu IP adresi 3) izmantojot kādas aparatūriskās mac adreses kas tāds ir noticis. Un ko tik pat ņirdzīgi saņēmu atbildi “Jūs tā vēlaties? Labi, Labi …”

7) Nekādu paskaidrojumu neesmu saņēmis, bet nu jau šodien ir Brīdinājums par neapmaksātu rēķinu un vēl viņu pasta izdevumus jāsedz. Vienvārdsakot rekets – vai nu maksā vai nokļūsi nemaksātāju sarakstos. Shēma vienkārši kretīniska. Varu rakstīt tagad iesniegumus, lai ir dokumentēta “komunikācija” ar šiem apmelotājiem un tad vazāt viņus pa patērētāju tiesību aizsardzības birojiem un policijām, bet pa to laiku jau būšu nemaksātāju melnajā sarakstā.

Tajā mēnesī, kurā viņi šito visu man inkriminē vismaz 4 reizes mājā strādāja viņu meistari – vilka optisko kabeli un lamājās, ka viņu priekšniecība ir stulba un iedomājusies, ka šī esot daudzdzīvokļu māja, bet tagad sanāk ka pa tukšo ir atvilkta optika un uzstādīta aparatūra 200Ls vērtībā.

Tad vēl bija kaut kādā dienā tāds gadījums, ka no rīta ielaidu Balticom cilvēku kāpņutelpā un vēlāk man zvanīja no Balticom un prasīja, kādu IP adresi lietoju, uz ko es viņiem pateicu, ka viņu internetu vispār vairs nelietoju un lai apskatās reģistrā, ka jau pirmā kādā laika esmu iesniedzis atslēgšanas pieprasījumu. Nometa dāmīte nikni klausuli.

Mana teorija ir vienkārša, ka viņi slēdzot savu optiku paši kaut ko ir testējuši un tagad man jāmaksā par viņu izgājieniem. Bet ej nu izcīnies ar to kantori tagad, kur neviens neko nezina, paši kaut ko savos prātos sadomā un paši uz tā rēķiņa atriebjoties bijušajiem klientiem cenšas izspiest naudu, kas nu būtu jau krimināli sodāmi.

Tāds bezspēcīgs niknums. Ja finanses atļauti izvazātu tos *** pa visām tiesām, kamēr viņi būtu spiesti man atvainoties par visu šo nozagto laiku. Bet reāli man tagad būs jāsāk bezjēdzīga sarakste ar Balticom, kurā jāprasa informācija, kur un ko un kā, lai ir papīrs kaut viens ar kuru aiziet uz policiju.

Fotogrāfijas praktiskā puse

Fotografējot, reizēm tiek ķerti mirkļi, nedomājot, kas ar bildēm notiks pēc tam. Pēdējā laikā arvien biežāk diezgan skaidri zinu, ko darīšu ar bildēm, kur tās parādīsies, kam tiks nodotas un ko vēlos ar katru konkrēto bildi panākt vēl pirms podziņas nospiešanas. Bildēju daudz un regulāri. Kameras iespēju robežās arī izdodas iegūt rezultātus, kas manām šī brīža vajadzībām ir pietiekami. Par spīti tam, spoguļkamera manā īpašumā nekad nav bijusi un šaubos, ka tuvākajā laikā kas tāds notiks, ja reiz pat “treknajos gados” tādu prieku sev neatļāvos iegādāt.

Bet nu šovakar gribu uzrakstīt par trim fotografēšanas veidiem, kas saistīti tieši ar domāšanas veidu un attiecīgi gan ar kompozīcijas izvēli, gan dažādu mākslinieciskāku vai tehniskāku pieeju lietošanu. Šie trīs veidi ir arhivārais, emocionālais un mākslinieciskais. Viena pasākuma ietvaros reizēm izmantoju visus trīs, taču zinu, kādēļ un kam tas viss. Protams, ņemiet vērā, ka šis dalījums nav vispārīgs un zinātiniski pamatots, tas ir tikpat subjektīvs kā es pats. Un tātad:

Arhivārais, ko var saukt arī par žurnālistisko piegājienu, ir prasīgs diezgan sausi – bildi vajag puslīdz asu, notiekošo pietiekami objektīvi un pilnīgi atspoguļojošu, hronoloģiski kaut arī selektīvu bet pilnīgu t.i. viss, kas notiek, ir jāiemūžina. Bildes nokļūs kādā portālā un vairumam to skatītāju par mani nebūs ne nojausmas ne mazākās intereses, objekts un subjekts tātad ir pats notikums.

Emocionālais veids ļauj parādīt tikai nianses, nepaskaidrot kontekstu, radīt noskaņu un pateikt kaut ko tādu, ko nevēlos pateikt ar vārdiem. Šīs bildes mazās devās var papildināt arhivāro bilžu skaitu ar noteikumu, ka tiek izmantots mazās devās. Bildēs parasti ar krāsām, piezūmotu seju emocijām, pozām, rakursiem tiek panākts fotogrāfa vēlamais emocionālais izpausmes veids. Šīs bildes ir viedokļa un sajūtu bildes, pēcapstrādē tās var kļūt no jautrām par skumjām un otrādi.

Mākslinieciskais tāpat kā emocionālais veids var brīvā veidā atļauties nepaskaidrot neko, izcelt kādu niansi, piešķirt tai kādu emociju, bet vairumā gadījumu šim veidam ir striktākas prasības pret kvalitāti, tā var būt gan pārspīlēti asa vai pārspīlēti izkropļota, atturīga, var parādīt to, kā varbūt nav skatoties ar aci t.i. garās ekspozīcijas, kuru laiks tiek sakompresēts vienā mirklī. Šīs bildes, ja kaut kur parādīsies, tad tās tomēr nebūs izstādes bet drīzāk manas privātās galerijas kādā socportālā.

Šajā kontekstā arvien biežāk nākas domāt un dalīt divas lietas un meklēt starp tām kompromisus. Un abas šīs lietas ir saistītas ar vēlmēm. Pirmajā gadījumā – ar to, ko vēlos parādīt, otrajā – ko skatītājs varētu vēlēties redzēt jeb kas viņam būtu saistošs. Kompromisi ir neizbēgami, jo līdzsvars ir ļoti reta parādība. Vai nu es gribēšu parādīt vairāk nekā kāds grib redzēt, vai arī es negribēšu rādīt tik daudz, cik kāds varētu gribēt no manis izspiest. Lielisks piemērs būtu kāds aizokeāna ceļojums, kuru publicētu tajā pašā oranžajā portālā. Man tas varbūt ir gandrīz nozīmīgākais notikums dzīvē un par to es ieliktu 140 bildes, no kurām man neviena nešķistu lieka bet kādam no maniem 412 paziņām, tas varbūt ir tikai “viena zināma puiša” izklaides brauciens, kādos regulāri dodas ļoti daudzi šā paziņas draugi. Šeit droši vien atliek vien secināt, ka nevienu jau nespiež skatīties, tomēr arī fotogrāfa mērķis nav panākt situāciju, ka viņa bildes neviens vairs neskatās, kā tas notiek ar daudziem aizrautīgiem par vienu vien pašam mīļu tēmu čivinošu ļaužu ierakstiem tviteros, “runā”, sekoman u.c.

Rezumē: kādreizējais hobijs sāk pārvērsties par augstāko matemātiku. Vai tas ir labi vai slikti atstāšu Jūsu vērtēšanai, jo man tā šobrīd ir drīzāk fakta konstatācija.