Ir vairāki principi, kuri caurvij manu dzīvi. Viens ir nacionālisma pamatprincips, ka katrai tautai šajā pasaulē ir sava vieta, kur tā var netraucēti kopt savu kultūru, pasaulskatu un netraucēti attīstīties. Šis princips ir godīgs pret visu cilvēci. Nekādas diskriminācijas, nekādu izredzēto tautu, nekādu „labāko” vai „sliktāko” – katram ir sava vieta. Un, tāpat kā dabā, arī cilvēku pasaulē ir stiprākas un vājākas, lielākas un mazākas tautas, bet tas nenozīmē, ka kāda no tām tādēļ ir labāka vai sliktāka. Tas viss ir dabiski. Un vēsture ir iekārtojusi, ka latviešiem šāda vienīgā vieta ir Latvija.

Lūk, iedomājies, ka tā ir Tava ikdiena. Tu esi cilvēks, kuram patīk sakopta vide, elementāra tīrība. Savu auto Tu iespēju robežās apkop kā jau visi. Tu dzīvo divstāvu mājā, kurā Tev pieder viss pirmais stāvs, bet kaimiņam viss otrais. Attiecības ar kaimiņu it kā normālas, sadzīvojat. Rajons samērā solīds, pašiem māja arī smuka ar nesen atjaunotu fasādi u.t.t. Bet kaimiņš audzis citādā vidē un savu auto nekad nemazgā, un, kaut arī pajauns, šis auto izskatās atbaidoši un bojā skatu cauru gadu. Un Tev uz to jāskatās katru dienu vai mājās nākot, vai pa savu pirmā stāva logu. Agri vai vēlu Tu nonāc līdz tam, ka saudzīgi par to kaimiņam arī publiski aizrādi. Jebkādas izpratnes vietā pretī Tu saņem agresiju, lamas, apvainojumus, kategoriskus apgalvojumus, ka braukt ar netīru un šmurgainu auto nav aizliegts, neviens likums taču šādu pienākumu viņam neuzliekot, mazgāt savu auto. Kā punktu uz „i”, kaimiņš atnāk un izdemolē Tavu dzīvokli un aicina visus savus draugus mest Tev akmeņus logos. Tāda situācija pašlaik nepārspīlējot ir ētiskākā jautājumā, kad sauja Latvijas iedzīvotāju savas mašīnas ir izdekorējuši ar Latvijai vēsturiski un arvien ārpolitiski nedraudzīgas valsts vai Latviju reiz okupējušas savienības simboliku. Portālā Nacionālisti.lv pirms nepilna gada tika izveidota foto galerija, kurā redzamas uz ielas veiktas fotogrāfijas ar automašīnām, kuru īpašnieki atklāti pauž savu lojalitāti citai valstij vai savienībai. Šajā galerijā nav redzamas nedz cilvēku sejas, nez automašīnu īpašnieku vārdi vai kādi citi personas dati. Šī galerija palīdz Latvijas varas iestādēm operatīvāk uzzināt par iespējams nelojāliem Latvijas sabiedrības locekļiem. Šī galerija un akcija nav naidu kurinoša un to ir atzinusi Latvijas Republikas Drošības policija. Gluži kā simboliskajā piemērā ar kaimiņu, arī šajā situācijā reakcija pret aizrādījumu ir klaji agresīva. Piemēra pēc – es kā cilvēks, kurš ir tehniskā kontaktpersona NIC domēnu vārdu reģistrā portālam Nacionālisti.lv, izbaudu „saudzīgu” agresiju – telefoniskus draudus, īsziņas krievu valodā, e-pasta laušanas mēģinājumus, fiktīvas mana vārda reģistrācijas pornosaitos, manu privāto datu, tostarp dzīvesvietas adreses publisku ķidāšanu krievvalodīgos forumos, aicinājumus „darboties” un bonusā tam šobrīd ar flūdošanas metodi tiek intensīvi pārslogots serveris, uz kura atrodas portāls Nacionālisti.lv, lai bloķētu tā darbu. Skumji apzināties, kādi ir Tavi „kaimiņi” … bet ne visi, jo pazīstu arī inteliģentus un godīgus krievus, ar kuriem viņu attieksmes dēļ nav nekādu problēmu. Read more…

Viesturs Auto, Latviskums, Masu mediji, Politika

Viesturs Auto, Politika, Valoda un terminoloģija

Šķiet, pirmoreiz ir tā, ka, skatoties uz jaunajiem Subaru modeļu konceptiem, nespēju īsti noformulēt, vai man to dizains patīk vai nē…

Bildes paša zimētas.

Viesturs Auto

Lielai daļai cilvēku pilnīgi pietiek ar burtu “B”, bet dažiem pat tas nav vajadzīgs. Pilnīgi normāla situācija. Man dažādu apsvērumu dēļ sagribējās arī “C” un “D1″. Jā, uzminējāt, runa ir par autovadītāja kategorijām. “B” ļauj vadīt vieglo, “C” dod tiesības vadīt visus smagos bet bez piekabēm, “D” dod tiesības vadīt autobusus (“D1″ dod tiesības vadīt autobusus līdz 16 pasažieru vietām), “E” ir nopietna kategorija – drīkst kabināt smagajiem un autobusiem un vieglajiem ar’ lielas piekabes. Močiem atvēlēta “A” kategorija.

Vakar bija tā atvieglojuma un prieka pilnā diena, kad, vienā dienā nokārtojot 2 eksāmenus, tiku pie saviem “C” un “D1″. Pašlaik neko vairāk neplānoju, jo nav nedz lieku līdzekļu šādam vaļaspriekam ne arī reālas vajadzības. Daudzi draugi jau paguvuši pajautāt, kādēļ man to “C” vajag – par apmaksātu šoferi kļūt taču nekad neesmu sapņojis. Smejot vienmēr atbildu, ka Hammeram vajag “C” kategoriju (ne visiem protams). Patiesībā vēlējos daudz nopietnākā līmenī atsvaidzināt teorijas zināšanas, lai visās situācijās zinātu, kā pēc likuma ir pareizi, jo kopš “B” kategorijas tiesību nokārtošanas jau vairāk kā 5 gadi pagājuši, noteikumi ir mainījušies un daudz kas ir aizmirsies. Kaut gan piespiedu kārtā mācījos krievu grupā, tas mums (bijām tur padaudz latvieši) problēmas lielas neradīja, abu jauno kategoriju teoriju eksāmenus CSDD nokārtoju bez kļūdām. Pasniedzēja (Autoskola “Krasts”) bija ļoti profesionāla, nenācās vērt vaļā satiksmes noteikumu grāmatu, lai visu labi un niansēti iemācītos.

Kāds ieguvums no tā visa?
1) Neraustos, ieraugot ceļu policijas auto, jo zinu, vai braucu pareizi, un protu argumentēt savu rīcību policistiem saprotamā terminoloģijā;
2) Divi smuki burtiņi, kuri apliecībai piešķir jau zināmu profesionālu pieskaņu;
3) Svaigas zināšanas un izpratne par smagā manevrēšanu. Braucot ar vieglo tagad pilnīgi savādāk skatos uz līdzās braucošajiem smagajiem;
4) Tiesības savas mēbeles vizināt pašam

Viesturs Auto Auto, b, c, d1, tiesības

Šovakar slapjā sniega kārta noklājusi mazās Rīgas ieliņas īpaši centīgi. Ir laiks! Ir laiks mācīties braukt! Šī vēlme manī pamostās ik brīdi, jo apstākļi mainās un taupības dēļ dažs labs mazāks celiņš var netikt notīrīts pat ne tik veikli kā senāk. Šobrīd ikdienā pārvietojos ar 2004. gada Nissan X-Trail, kurš uz sausa ceļa jūtas ļoti stabili un manevrīgi, bet ziemā vēl braucis ar to nebiju. Šovakar atlicināju pusstundiņu lai “patīrītu” ielas, klusā Maskavas forštates ielu lokā. Pārsteigumu netrūka. 4×4 un visas citas fīčas dažos pagriezienos nepalīdzēja ierakstīties pat ne pretējā joslā un apturēja slīdējumu tikai riepām skarot pretējās joslas apmali. Un tas tā jau pie 30 km/h. Traki. Tāpat interesanti vērot, kā Audis, kurš brauca aiz manis tikai kādus 150 vai 200 metrus tajā pašā pagriezienā neierakstījās vēl smagāk kaut arī redzēdams manus daiļslidošanas manevrus. Daža noledojusī iela ar visiem ABSiem nespēj mašīnu no 50 km/h 20 metru garā bremzēšanas ceļā apstādināt. Attiecīgi jāizdara secinājumi, tādēļ silti iesaku katru, kuram rūp savs auto un apkārtējo gājēju drošība, izmantot tukšās naksnīgās ielas, lai uzzinātu, uz ko šajā ziemā jūsu auto spējīgs un cik drošs varat būt par savu vien ar OCTA polisi apgādāto braucamdraugu.

Viesturs Auto, Izglītība, Transports

Tik daudz lielu un īpašu dāvanu Latvijai diez vai kādā jubilejā ir bijis. Sākšu ar Mālera 8. simfonijas atskaņojumu Arēnā Rīga pāri 600 mūziķu izpildījumā, Imanta Rešņa vadībā un (cerams) priecējot ap 5000 cilvēku klātienē un vēl neskaitāmu daudzumu mājās pie televizoriem. Tā kā pats biju Arēnā, tad nācās noklausīties no viena gala līdz otram, pēc tējas neaizejot. Patika, pat ļoti. Tie, kuri šo simfoniju dzirdējuši citu sastāvu izpildījumā noteikti spēs salīdzināt un teikt, vai bija labi un varēja labāk, vai bija kā bija un vajadzēja labāk.

Dienvidu tilts man bijis tāds mazs sapnis daudzu gadu garumā, vasaras vidū agrās rīta stundās krosiņu skrienot, ne reizi vien esmu apstājies pie šī grand darba, lai mirklīti atvilktu elpu un papriecātos, ka atkal jau kaut kas te ir pavirzījies uz priekšu. Es laikam nebūtu es, ja jau pirmajā vakarā nebūtu turp aizdevies. Pirms vēl tilts tika atvērts autotransportam, izstaigāju no viena gala līdz otram ar kājām. Pārsalu pēc suņa, jo tik vien bija mugurā kā krekls un uzvalks – pa taisno no koncerta un silta auto salona, bet nu tas bija tā vērts. Pēcāk, noskatījies, kā policijas mašīnas atbrīvo ceļu pirmajām automāšīnām, lecu pats pie stūres un jau pēc pāris minūtēm baudīju pirmo d-tilta sastrēgumu pārdaugavas pusē. Vispār skats bija rēcīgs, jo visi kā viens, kuri pārbrauca pāri, tūliņ meklēja iespēju griezties riņķī. Katrs otrais nenokautrējās izmantot šim nolūkam pilnīgi neatļautus paņēmienus – apriešanās vietu sabiedriskajam transportam, kas piedevām bija paredzēts, braucot pretējā virzienā. Ar kājām ejot, iespaidi nekādi sevišķiem gan nebija, tilts izskatās daudz skaistāks no apakšas nekā no augšas. Par satiksmes plānošanu runājot, ir lietas, kuras es plānotājiem nevaru piedot, taču lai nu tas paliek kādas citam rakstam. Galvenais, ka tas ir tapis un atvieglos rītus un vakarus daudziem šoferīšiem. Vēl pēc pāris gadiņiem, gan jau arī slāvu apļa estakādes būs pabeigtas un d-tilts kļūs vēl funkcionālāks. Man personīgi tikai viens skats no visa šī elpu aizrāva vistiešākajā nozīmē un šīs skats ir redzams no estakādes braucot virzienā no d-tilta uz Krasta ielu (pati augstākā estakāde), no kuras virsotnes paveras fantastisks skats. Tagad nevaru saprast, kā tas nācās, ka nepaņēmu līdzi fotoaparātu – tas gan nav manā dabā, taču, redzot daudzos statīviem bruņotos fotogrāfus ar visādām megaspoguļkamerām, apetīte doties pakaļ savam aparātam neradās. Šodien, rīt, parīt tāpat visi blogi un draugu galerijas būs ar tām bildēm piebāztas, tā kā iztikšu šobrīd ar citu sabildēto.

Prieks par Staro Rīga ideju (neba tikai tas nosaukums, kurš man šķiet bezgala slāvisks sit kaut nost). Prieks un svētku sajūta šādā ekonomiskās depresijas brīdī ir ļoti svarīga, un negribās nemaz domāt, kā būs, kad šīs svētku dienas būs galā un ļaudis atkal sāks domāt, uz kādu valūtu pārkonvertēt savus no Parex bankas nagiem pēdējā brīdī izrautos pārsimts latus.

Lai nu kā – priecīgus svētkus visiem! Tev mūžam dzīvot, mana mazā, mīļā Latvija!

Viesturs Auto, Kultūra, Mūzika, Pasākumi, Pārdomas, Sabiedrība, Transports

Kaut kā veiksmīgi biju šo joku palaidis garām. Ja vēl kāds tāds pats te gadās, tad saku – jāredz.

Reklāma nr. 1. BMW vs Audi

Read more…

Viesturs Auto, Mārketings

Radās iespēja un vēlme aizšaut vienā darbdienas vakarā līdz Tartu uz sezonas atklāšanas koncertu, kurā spēlēja pasaulslavenā vijolniece Sāra Čanga (Sarah Chang). Lielākā jautrība un dusma bija par “atgadījumu” ceļā uz Tartu. Laika, protams, bija maz un igauņiem tie ceļi ir krietnu sprīdi labākā stāvoklī kā mums … tālāk nav laikam jāskaidro, bet nu sanāca humors ar igauņu ceļu policiju. Šie manus spidometra ciparus bija nopēlējuši, stāvot vienā ceļa atzarā. Tā kā noķēra mani viņi tikai krietnu gabalu pēc tam, atliek vien priecāties, ka viņu radari ir visnotaļ neuniversāli un ļauj saglabāt uz ekrānā tikai pēdējo fiksēto ātrumu, kāds man bija brīdī, kad viņi mani pamanīja. Tas nopēlētais cipars nebija liels, Latvijā pie tāda reizēm tikai ar pirkstu pakrata, bet nu tie igauņi ir igauņi. Pasēdēju kādu laiciņu viņu “politsei” mašīnā Nissan Primera un papētīju, kādi tik dzelži tur nav iekšā sabūvēti. Nekas iespaidīgs gan nebija. Pārsteidza birokrātijas pēdas protokolā, precizējot – tā garumā. Pilnīgi skaidrs, ka savu “braukšanas kultūru” viņi panākuši ar drastiskiem naudas sodiem, ierēdņveidīgi domājošiem policistiem un attiecīgi bailīgiem autovadītājiem, kuri reti kad pārsniedz 100km/h ārpus apdzīvotām vietām. Tur rodas vēlme braukt ar smārtu (divvietīgo, 0,6-litrīgo), lai gribēdams vairāk par 110km/h izspiest nevarētu.

Koncerts bija … labs. Vienīgais, kas pēc gadiem būs atmiņā palicis, droši vien būs tā pati burvīgā būtne, kuras spēles tehnika, izjustums, precizitāte u.c. pārsteidza šī vārda vispozitīvākajā nozīmē. Vispār fantastika, kaut arī lociņa sari plīsa un orķestrim saskaņa un ritms starp grupām kliboja (kas neizbrīnija, jo šķita, ka diriģents ir tikai tāda eleganta persona, kura mūzikas ritmā plātās līdzi pašgājējorķestrim). Skarbi bet patiesi.

Viesturs Auto, Kultūra, Pasākumi, Sabiedrība

Vedot sievu no rīta uz darbu un stāvot tradicionālajā minikorķītī zem dzelzceļa tilta no Krasta ielas puses, pēķšņi redzu tuvojamies sievieti, kura, pa ielu staigājot, šoferīšiem kaut ko dala (ko gan citu kā reklāmas?). Paguvu vēl nosmieties par laikiem, kad šādās vietās puikas stiklus mazgāja, bet nu izrādījās, ka šādā veidā tiek dāvināti auto stiklu ledus kasīkļi ar Elektrolux simboliku (un protams bukletiņu ar jaunākajiem ledusskapjiem). Morāles te nav, bet lai kā nu nebūtu, to bukletiņu ta es izlasīju, jo, kaut arī ar savu ledusskapi esmu gaužām apmierināts, interesēja, kādus brīnumus jaunus ledusskapjos sabūvējuši (Britas ūdens filtrs, usb ports vai vienkārši tīkla vada ligzda, lai saldēšanas megaprogrammām varētu arī vēlāk ielāpus ielādēt). No minētā bija vien Britas ūdens filtrs, bet gan jau drīz arī tādi būs masu produkcija.

Viesturs Auto, Bizness, Mārketings, Tirdzniecība

Dīvaina diena. Nācās darīt tik daudz dažādu lietu, kuras nebiju darījis jau gadiem. Un viss tikai tādēļ, ka abas mašīnas kaut kā dīvaini ir prom un nav ar ko braukt. Tad nu salaboju velosipēdu (riepas, bremzes), izbraucu Rīgas ielās (nebija nemaz bailīgāk kā agrāk, satiksme nemaz nešķita briesmīgāka). Pēc tam izbraucu ar vilcienu – sentimentāli romantiskais Rīgas centrālstacijas perons … Bija 10 min jāpagaida, tādēļ paveicu ko nepiedodamu – nopirku perona kioskiņā belasi un kapučino. Belasis gan īsti negaršoja kā senāk, laikam kaķi Rīgā beigušies un pārgājuši uz cita veida gaļu. Pārsteidza, ka vilciena vagonā bija pat speciāli turētāji velosipēdiem uzmetināti. Protams, žēl, ta vilciens nepieturēja pieturā, uz kuru biju nopircis biļeti … a kā man to bija zināt? Tad vēl ar vienu šoferi salecos, jo šis rupjā veidā nerespektēja manas tiesības ar velosipēdu šķērsot ielu. Beigu beigās arī tramvaja talonus nopirku un tas viss nieka 2arpus stundu laikā.

Viesturs Auto, Pārdomas