E-lietu dienasgrāmata

Sen jau normāli ir tas, ka naudīgākais var tikt pie smukāka skaitļa vai nosaukuma savai auto numura zīmei. Tas ir personalizācijas veids, kas pēc būtības citus cilvēkus neskar. Viņa mašīna un miers. Par naudu var aplīmēt sabiedrisko transportu, par ko arī var pievērt acis.

Šodien lasu, ka Ušakovu iespējams ieinteresējusi ideja tirgot ielu nosaukumus t.i. ļaut ielas pārdēvēt, ja atrodas kāds, kurš gatavs par to maksāt. http://www.diena.lv/lat/politics/riga/9-56-58-vesma-levalde-usakovu-ieinteresejis-priekslikums-pardot-ielu-nosaukumus Šis ir piemērs, kurā runa ir par to, ka kāda firma vai naudīgāka privātpersona (vai pat cita valsts) varētu pārdēvēt sabiedrisku infrastruktūras elementu, piemēram, ielu sev vēlamā nosaukumā, ja gatava par to Domei samaksāt smuku naudiņu.

Nav iemesla cepties, jo tas nav nekāds lēmums bet tikai viena kārtējā trakā (lasīt – debilā) ideja, bet man šis jautājums šķita interesants pēc būtības. Valstī šķiet, ka neviens nerēķinās, cik tirgotājiem un visiem citiem izmaksā tāds sīkums kā PVN likmes maiņa. Šāda lēmuma dēļ rodas problēmu un lieku izdevumu jūra. Tāpat, ja Ušakovs tā kārtīgi apdomās šo mazo biznesu, tad ātri vien sapratīs, ka iespējams šī nosaukuma maiņa konkrētajā ielā reģistrētajiem uzņēmumiem un arī privātpersonām radīs virkni lieku izdevumu un laika patēriņa, lai viskautko pārreģistrētu. Pieverot acis uz amorālo principu (manuprāt) kā tādu, būtu tikai godīgi, segt visiem adreses izmainīšanas ceļā radušos zaudējumus, par ko būtu jāatbild pircējam. Arī tas ir sīkums, kam naudas pārpārēm, samaksās arī šos izdevumus. Es nezinu kāda prakse šajā jautājumā ir citās valstīs, bet nu – nebūsim naivi – šādas lietas var kārtot arī zem letes un tad nevienam uzņēmumam neviens radušos izdevumus nesegs. Otra lieta ir kultūrvide. Cilvēka vārdā ielas nosauc par šī cilvēka kādiem īpašiem nopelniem, par kaut ko īpašu. Ja kāds par dažiem miljoniem sarunās Domē nomainīt Raiņa bulvāra nosaukumu uz, piemēram, miljonāra Genādija Petrovska bulvāri, tad man personīgi šāda rīcība šķitīs amorāla, pat ja tiktu segti visi izdevumi privātpersonām un uzņēmumiem. Pat vietas Saeimā ir pērkamas, to mēs zinām, bet, kamēr tas nav izdarāms tiešiem līdzekļiem, iemaksājot definētas summas valsts kasē, tikmēr šī situācija ir nosodāma un principā godīgas un aktīvas atbildīgo institūciju un dienestu rīcības rezultātā apkarojama.

Ielu nosaukumu tirgošana kaut kādā ziņā būtu pielīdzināma valsts apbalvojumu tirdzniecībai.
Trīszvaigžņu ordenis 3. šķira – 20′000 Ls. Ar īpašo krīzes atlaidīti – 16′000 Ls. Bezmaksas piegāde visā Rīgas teritorijā, ārpus Rīgas – 15Ls, ES valstīs – 30Ls, ārpus ES – 50 Ls + 10% uzcenojums ordenim. u.t.t.

Viesturs Bizness, Politika, Pārdomas, Sabiedrība

100 ir skaists skaitlis, bet šķiet, ka ar 50 deputātiem būtu pārpārēm, galu galā darītāji ir valdībā. Kas tur tagad notiek? Kādam tiek attaisnota 6 mēnešu nepiedalīšanās, jo jātrenējas čempionātam, cits draugos sēž, citam receptītes jāraksta, cits guļ, citam pokera čempionāts budžeta pieņemšanas dienā. Un interesē tas kam? Tikai sensācijmedniekiem? To pašu pokera spēlmani uz Panorāmu uzaicināt, lai pastāsta par to savu attieksmi – varbūt mēs vienkārši esam stulbi un nesaprotam, ka viņš šobrīd pilda valsts budžetu ar lielām summām, kuras vinnē kārtīs? Varbūt neviens neguļ, bet gan iegrimis ļoti dziļā meditācijā, kurā augstākie spēki stāsta, kā veidot valsts atbalsta programmu uzņēmējiem? Mediji mēdz būt ļoti tendenciozi, varbūt tas, ko redzam, ir pavisam savādāk …

Viesturs Politika, Pārdomas

Par to var domāt, par to var nedomāt, bet pasaule jau Tev neprasa, vai vēlies to izmainīt. Tas vienkārši notiek. Notiek, ar katru Tavu domu un soli. Ar katru domu un soli Tu veido sevi – šis pasaules īpašo daļiņu. Pasaule esam mēs – katra mazā daļiņa. Un zinot šo, daudz dziļāk izprotam daudzu tik nicināto, noniecināto un noliegto vārdu – Atbildība.

Viesturs Pārdomas

Šīs īsās pārdomas man radās šodien, ieiejot oranžajā portālā, kur Tele2 reklāma “Kas Taviem draugiem padomā?” bija saintegrējusies ar statistiku, draugu galeriju u.c. attēlojumiem, apgriežot tās otrādi un “ļaujot” uzklikšķināt uz Tele2 bannera, lai atgrieztu informāciju skatāmā veidā. Tā tīri no cilvēcīgā aspekta – jā, oriģināli, drosmīgi. Reklāmu nīdējs neesmu, BET:

Pierasts reklāmu redzēt kā daļu no weblapas, reizēm uzbāzīgs novietojums un izcelšanās uz visa pārējā fona, bet nu vismaz neviens klikšķināt uz šīs reklāmas piespiest Tevi nevar. Tā bija pirms daudziem gadiem un daudzviet tā ir arvien.
Pēdējo gadu tendences ar piespiedu reklāmas attēlu parādīšanu brīdī, kad ieej portālā, vai arī izslīdošie banneri, kuri kaitinošā veidā uzslīd virsū jaunākajam rakstam (abi divi šie izmantoti Apollo portālā) ir likumsakarīgas, jo cilvēki pret parastajiem banneriem ir kļuvuši samērā imūni un tos pat neierauga, lai cik arī spoži un koši tie būtu. Šodienas “jaunais galeriju attēlojums” kā reklāma ir manuprāt pilnīgi identisks piespiedu ievadreklāmai Apollo portālā, jo lai ieraudzītu, ko vēlies, un ieraudzītu pietiekami ātri, esi spiests kaut ko noklikšķināt.

Viss būtu skaisti un jauki, naudu, protams, ir jāpelna un reklāmu apskate ir veids kā mēs maksājam par to pārējo, ko itkā saņemam par brīvu, bet vai ir korekti šādu piespiedu uzbāzīgo reklāmu ievietot statistikas sadaļā, kura jau tā ir par maksu?

p.s. Par to, ka pats saturs bieži ir reklāma, es šodien paklusēšu.

Viesturs E-lietas, Pārdomas, Reklāma

Fotografējot, reizēm tiek ķerti mirkļi, nedomājot, kas ar bildēm notiks pēc tam. Pēdējā laikā arvien biežāk diezgan skaidri zinu, ko darīšu ar bildēm, kur tās parādīsies, kam tiks nodotas un ko vēlos ar katru konkrēto bildi panākt vēl pirms podziņas nospiešanas. Bildēju daudz un regulāri. Kameras iespēju robežās arī izdodas iegūt rezultātus, kas manām šī brīža vajadzībām ir pietiekami. Par spīti tam, spoguļkamera manā īpašumā nekad nav bijusi un šaubos, ka tuvākajā laikā kas tāds notiks, ja reiz pat “treknajos gados” tādu prieku sev neatļāvos iegādāt.

Bet nu šovakar gribu uzrakstīt par trim fotografēšanas veidiem, kas saistīti tieši ar domāšanas veidu un attiecīgi gan ar kompozīcijas izvēli, gan dažādu mākslinieciskāku vai tehniskāku pieeju lietošanu. Šie trīs veidi ir arhivārais, emocionālais un mākslinieciskais. Viena pasākuma ietvaros reizēm izmantoju visus trīs, taču zinu, kādēļ un kam tas viss. Protams, ņemiet vērā, ka šis dalījums nav vispārīgs un zinātiniski pamatots, tas ir tikpat subjektīvs kā es pats. Un tātad:

Arhivārais, ko var saukt arī par žurnālistisko piegājienu, ir prasīgs diezgan sausi – bildi vajag puslīdz asu, notiekošo pietiekami objektīvi un pilnīgi atspoguļojošu, hronoloģiski kaut arī selektīvu bet pilnīgu t.i. viss, kas notiek, ir jāiemūžina. Bildes nokļūs kādā portālā un vairumam to skatītāju par mani nebūs ne nojausmas ne mazākās intereses, objekts un subjekts tātad ir pats notikums.
Read more…

Viesturs Foto, Pārdomas

Es, meitene no Vidzemes, tik dedzīgi iestājos par Jelgavu! Kāpēc?! Kam man to vajag?! Kāpēc tik dedzīgi nestāvu par savu dzimto Vidzemi, par vietu, kur dzīvoju, kur dzīvo mani vecāki, par vietu, kam vajadzētu man rūpēt visvairāk, kāpēc?!
Tāpēc, ka šoreiz nu tā ir gadījies, ka Jelgavā kandidē mans draugs Ivo Rubīns. Redzu reālu iespēju ko mainīt šajā pilsētā, diemžēl ne savā pilsētā, bet saprotu arī to, ka Jelgava nav kaut kur tālu Amerikas Ziemeļos…tā pati mūsu Latvija vien ir. Ar kaut ko ir jāsāk, kā vienmēr. Šoreiz šis sākums ir Jelgavā. Šis sākums ir Ivo, cilvēks, kuru es ļoti cienu un apbrīnoju un es viņam ticu un skaidri zinu, ka viņš domē neiesēdīsies siltā, mīkstā krēslā, nesacels kājas grieztos un nesmies par tiem, kas būs atdevuši savu balsi viņam, kā arī zinu, ka viņš izjūt atbildību pret tiem cilvēkiem, kas cer un tic, ka viņš ko mainīs, pret tādiem kā es…
Jocīgi gan ir raugoties uz citu partiju un kandidātu vēlēšanu kampaņu reklāmām, plakātiem utml. Neko labu jau nenodomāju, nodomāju par šo rakstu http://ivorubins.lv/2009/06/02/jelgava-korupcijas-nav/ domāju, ko cilvēki domā par Ivo, ko es pati par viņu domātu, ja nepazītu viņu personīgi…droši vien jau, ka pārsvarā arī neko labu, kārtējais rausējs, tāds pats kā visi citi, kas cenšas visus apvārdot, kas cenšas ko tik nedarīt, lai tiktu pie putras bļodas, bet te nu ir atšķirība. Atšķirība, kuru es zinu un par kuru varu dot savu godavārdu pat nebaidoties, ka Ivo varētu nodot – Ivo nav pašlabuma meklētājs, viņš nenostādīs savas intereses augstāk par savas tautas interesēm, kaut pašām nāksies ciest, bet tā jau ir viņa paša izvēle, viņa ceļš.
Ko varu piebilst?! Lai izdodas, lai izdodas pierādīt sevi, lai vārdi un domas realizējas, lai šajā ceļā atrodas vēl daudzi tādi Ivo, tādi kam nav vienalga, tādi, kas cīnās! Lai izdodas!
Es par Ivo, par Jelgavu, par Latviju, par mums!!!

Viesturs Latviskums, Politika, Pārdomas

Pirms dažām dienām kāds patriotiski noskaņots un sabiedriski aktīvs jaunietis vaicāja, kā man ir izdevies, vairāk nekā desmit gadus darbojoties, nezaudēt ticību un neatmest visam ar roku. Pēc viņa teiktā, ir grūti saglabāt uzticību idejai, ja darbība nesniedz vēlamo rezultātu.

Šeit nu būtu minamas vairākas lietas. Pirmkārt, motivācijai ir jābūt galvenokārt iekšējas dabas.

Tas nozīmē, ka darbības motīvam jābūt tradīcijām, pārliecībai, pasaules skatījumam. Ja virsroku ņem ārējie motīvi – uzslavas, popularitāte, finansiāli stimuli -, drīza vilšanās ir garantēta, tiklīdz ārējie motīvi negūst piepildījumu.

Otrkārt, ir vienmēr vērts padomāt par to, vai izvēlētās metodes ir īstās. Nevis mērķis attaisno līdzekļus, bet mērķis nosaka līdzekļus. Ja kāds paziņo, ka viņa mērķis ir pacelties spārnos, un viņš to mēģina izdarīt ar airu laivu, ar lielu ticamību varam prognozēt neveiksmi, kaut kustības visumā atgādina lidošanu.

Treškārt, ir mērķis, ir virsuzdevumi un uzdevumi. Līdz ar to katrs darbs jāvērtē nevis pēc mērķa, bet pēc konkrētā uzdevuma. Piemēram, vērtējot visu attiecībā pret mērķi „Latviska Latvija”, aktīvi darbojoties piecdesmit gadus, var konstatēt tikai nelielas izmaiņas. Bet vai tas nozīmē, ka nekas nav sasniegts?

Atmest ar roku un nedarīt nozīmē atmest sevi. Jo Tu esi Tu. Kurš gan cits, ja ne Tu pats aizstāvēsi savas intereses?

Autors Jānis Sils (tas pats, kurš glabvalsti.lv augšgalī)
Citēts no portāla Nacionālisti.lv. Raksts: Nezaudēt degsmi

Viesturs Latviskums, Pārdomas

Tik daudz lielu un īpašu dāvanu Latvijai diez vai kādā jubilejā ir bijis. Sākšu ar Mālera 8. simfonijas atskaņojumu Arēnā Rīga pāri 600 mūziķu izpildījumā, Imanta Rešņa vadībā un (cerams) priecējot ap 5000 cilvēku klātienē un vēl neskaitāmu daudzumu mājās pie televizoriem. Tā kā pats biju Arēnā, tad nācās noklausīties no viena gala līdz otram, pēc tējas neaizejot. Patika, pat ļoti. Tie, kuri šo simfoniju dzirdējuši citu sastāvu izpildījumā noteikti spēs salīdzināt un teikt, vai bija labi un varēja labāk, vai bija kā bija un vajadzēja labāk.

Dienvidu tilts man bijis tāds mazs sapnis daudzu gadu garumā, vasaras vidū agrās rīta stundās krosiņu skrienot, ne reizi vien esmu apstājies pie šī grand darba, lai mirklīti atvilktu elpu un papriecātos, ka atkal jau kaut kas te ir pavirzījies uz priekšu. Es laikam nebūtu es, ja jau pirmajā vakarā nebūtu turp aizdevies. Pirms vēl tilts tika atvērts autotransportam, izstaigāju no viena gala līdz otram ar kājām. Pārsalu pēc suņa, jo tik vien bija mugurā kā krekls un uzvalks – pa taisno no koncerta un silta auto salona, bet nu tas bija tā vērts. Pēcāk, noskatījies, kā policijas mašīnas atbrīvo ceļu pirmajām automāšīnām, lecu pats pie stūres un jau pēc pāris minūtēm baudīju pirmo d-tilta sastrēgumu pārdaugavas pusē. Vispār skats bija rēcīgs, jo visi kā viens, kuri pārbrauca pāri, tūliņ meklēja iespēju griezties riņķī. Katrs otrais nenokautrējās izmantot šim nolūkam pilnīgi neatļautus paņēmienus – apriešanās vietu sabiedriskajam transportam, kas piedevām bija paredzēts, braucot pretējā virzienā. Ar kājām ejot, iespaidi nekādi sevišķiem gan nebija, tilts izskatās daudz skaistāks no apakšas nekā no augšas. Par satiksmes plānošanu runājot, ir lietas, kuras es plānotājiem nevaru piedot, taču lai nu tas paliek kādas citam rakstam. Galvenais, ka tas ir tapis un atvieglos rītus un vakarus daudziem šoferīšiem. Vēl pēc pāris gadiņiem, gan jau arī slāvu apļa estakādes būs pabeigtas un d-tilts kļūs vēl funkcionālāks. Man personīgi tikai viens skats no visa šī elpu aizrāva vistiešākajā nozīmē un šīs skats ir redzams no estakādes braucot virzienā no d-tilta uz Krasta ielu (pati augstākā estakāde), no kuras virsotnes paveras fantastisks skats. Tagad nevaru saprast, kā tas nācās, ka nepaņēmu līdzi fotoaparātu – tas gan nav manā dabā, taču, redzot daudzos statīviem bruņotos fotogrāfus ar visādām megaspoguļkamerām, apetīte doties pakaļ savam aparātam neradās. Šodien, rīt, parīt tāpat visi blogi un draugu galerijas būs ar tām bildēm piebāztas, tā kā iztikšu šobrīd ar citu sabildēto.

Prieks par Staro Rīga ideju (neba tikai tas nosaukums, kurš man šķiet bezgala slāvisks sit kaut nost). Prieks un svētku sajūta šādā ekonomiskās depresijas brīdī ir ļoti svarīga, un negribās nemaz domāt, kā būs, kad šīs svētku dienas būs galā un ļaudis atkal sāks domāt, uz kādu valūtu pārkonvertēt savus no Parex bankas nagiem pēdējā brīdī izrautos pārsimts latus.

Lai nu kā – priecīgus svētkus visiem! Tev mūžam dzīvot, mana mazā, mīļā Latvija!

Viesturs Auto, Kultūra, Mūzika, Pasākumi, Pārdomas, Sabiedrība, Transports

Kā sēnes pēc lietus tās Online izsoles saradušās. Interesanti vērot to, cik ātri tās kļūst populāras. (Piemērs – OnlineIzsole.lv). Vērotājam no malas, kurš sēž un kalkulē, cik reāli šo izsoļu veidotāji naudā saņem par savu preci, sākumā šķiet, ka viss ir lēti. Jā, tieši tā bija pirmajās dienās, kad daudzi vēl laikam nebija iebraukuši shēmā, kā viss notiek. Man kā vienmēr niez nagi bišķi parēķināt.

Par piemēru izmantošu OnlineIzsole.lv. Lai piedalītos, jāliek likme, kura ir kā minimums 0,23 Ls katra. Pieņemu, ka sms sūtītāju ir maz un visi kā maksimālisti iegādājās kredītus masveidā. Tādējādi iegūsim iespējami mazāko summu, kādu rīkotājs par preci var saņemt.

Izķidājot, piemēram, IPhone 3G 8GB izsoli pirms pāris dienām, sanāk, ka visi likmju licēji kopā ir samaksājuši ne mazāk kā 11,91 X 100 (santīmi latā) X 0,23 (cena par likmi) + 11,91 (cena par vinnēto aparātu) = 285,84 Ls. Šķietami maz, jo attiecīgi maksimālā summa (pērkot kredītus masveidā), kuru uzvarētājs būtu iztērējis ir 285,84 /2 = 142,92 Ls.

Tā tas BIJA, pēdējās izsoles jau acīmredzami cenu ziņā organizatoram ienes jau strēķi vairāk kā izsolāmā produkta cena. Tātad bizness ir izdevies, ja viss patiešām notiek tik godīgā veidā.

Pārdomas izraisa funkcija auto, kura neļauj izsoli pabeigt kādam citam, t.i. automātiski pēdējās sekundēs liek likmi bez dalībnieka klātbūtnes. Ja vienlaicīgi šādu režīmu izsolē iz uzlikuši 20 cilvēki, tad ik katras 2 minūtes no saviem 0,23 santīmiem atvadās visi mīnus viens auto režīma dalībnieks. Viena lieta, kura man biški šķiet aizdomīga un būtu tipiska Latvijas apstākļiem būtu kādas izsoles rīkotājiem tuvas personas piedalīšanās izsolē, tādējādi, iztērēto naudu (mīnus nodokļi) jau var atdot atpakaļ un preci otrā virzienā arī. Ja šāda iespējamība pastāvētu, tad kāds, kurš ne par ko neuztraucoties būtu sapircies milzum daudz kredītus un auto režīmā palūdzis šo izsoli nezaudēt, padarītu šo biznesu par nereāli pelnošu, jo rīkotājs neiztērēdams ne santīma, dabūtu visu dalībnieku investēto naudu. Bet tā kā esmu labticīgs, domāju, ka neviens jau nav negodīgs, (vai ne?) un tādas lietas nenotiek. Read more…

Viesturs Bizness, Internets, Izklaide, Pārdomas, Tirdzniecība

Stāsts par “Vērtīgo pirkumu programmu”. Visu laiku visādi paziņojumi un piedāvājumi lec … tikai to, ka 2 gados sapelnītie 600 punkti tiks tūliņ dzēsti, TO JAU PARĀDĪT NAV VIŅU INTERESĒS. Iztikšu 100 gadus bez tām viņu balviņām (būtu kādi 5 lietussargi vai 6 krūzītes – nav nervu vērts), šoreiz vienkārši princips kā tāds, ka tas notiek tā netīšām un pēkšņi un “pats esi vainīgs, ka neseko līdzi”. Ienākot šodien kontā, sapratu, ka viss cauri, atskaitē skaidrā angļu valodā “EC/MC, VISA: END_OF_USING_PERIOD “.

Nu jau tīri principa pēc jāpāriet ikdienas maksājumos uz Parex karti, lai nav jādomā, ka kaut kas atkal kaut kādā melnā caurumā pazudīs vai kaut ko nepamanīsi. Tāds totāls slinkums sākt kaut ko vēlreiz krāt. Ko taupa taupītājs, to izdzēš Swedbank sistēma. Laba mācība, paldies, aizmirstam un dzīvojam tālāk!

Viesturs Mārketings, Pārdomas