Fotogrāfijas praktiskā puse

Fotografējot, reizēm tiek ķerti mirkļi, nedomājot, kas ar bildēm notiks pēc tam. Pēdējā laikā arvien biežāk diezgan skaidri zinu, ko darīšu ar bildēm, kur tās parādīsies, kam tiks nodotas un ko vēlos ar katru konkrēto bildi panākt vēl pirms podziņas nospiešanas. Bildēju daudz un regulāri. Kameras iespēju robežās arī izdodas iegūt rezultātus, kas manām šī brīža vajadzībām ir pietiekami. Par spīti tam, spoguļkamera manā īpašumā nekad nav bijusi un šaubos, ka tuvākajā laikā kas tāds notiks, ja reiz pat “treknajos gados” tādu prieku sev neatļāvos iegādāt.

Bet nu šovakar gribu uzrakstīt par trim fotografēšanas veidiem, kas saistīti tieši ar domāšanas veidu un attiecīgi gan ar kompozīcijas izvēli, gan dažādu mākslinieciskāku vai tehniskāku pieeju lietošanu. Šie trīs veidi ir arhivārais, emocionālais un mākslinieciskais. Viena pasākuma ietvaros reizēm izmantoju visus trīs, taču zinu, kādēļ un kam tas viss. Protams, ņemiet vērā, ka šis dalījums nav vispārīgs un zinātiniski pamatots, tas ir tikpat subjektīvs kā es pats. Un tātad:

Arhivārais, ko var saukt arī par žurnālistisko piegājienu, ir prasīgs diezgan sausi – bildi vajag puslīdz asu, notiekošo pietiekami objektīvi un pilnīgi atspoguļojošu, hronoloģiski kaut arī selektīvu bet pilnīgu t.i. viss, kas notiek, ir jāiemūžina. Bildes nokļūs kādā portālā un vairumam to skatītāju par mani nebūs ne nojausmas ne mazākās intereses, objekts un subjekts tātad ir pats notikums.

Emocionālais veids ļauj parādīt tikai nianses, nepaskaidrot kontekstu, radīt noskaņu un pateikt kaut ko tādu, ko nevēlos pateikt ar vārdiem. Šīs bildes mazās devās var papildināt arhivāro bilžu skaitu ar noteikumu, ka tiek izmantots mazās devās. Bildēs parasti ar krāsām, piezūmotu seju emocijām, pozām, rakursiem tiek panākts fotogrāfa vēlamais emocionālais izpausmes veids. Šīs bildes ir viedokļa un sajūtu bildes, pēcapstrādē tās var kļūt no jautrām par skumjām un otrādi.

Mākslinieciskais tāpat kā emocionālais veids var brīvā veidā atļauties nepaskaidrot neko, izcelt kādu niansi, piešķirt tai kādu emociju, bet vairumā gadījumu šim veidam ir striktākas prasības pret kvalitāti, tā var būt gan pārspīlēti asa vai pārspīlēti izkropļota, atturīga, var parādīt to, kā varbūt nav skatoties ar aci t.i. garās ekspozīcijas, kuru laiks tiek sakompresēts vienā mirklī. Šīs bildes, ja kaut kur parādīsies, tad tās tomēr nebūs izstādes bet drīzāk manas privātās galerijas kādā socportālā.

Šajā kontekstā arvien biežāk nākas domāt un dalīt divas lietas un meklēt starp tām kompromisus. Un abas šīs lietas ir saistītas ar vēlmēm. Pirmajā gadījumā – ar to, ko vēlos parādīt, otrajā – ko skatītājs varētu vēlēties redzēt jeb kas viņam būtu saistošs. Kompromisi ir neizbēgami, jo līdzsvars ir ļoti reta parādība. Vai nu es gribēšu parādīt vairāk nekā kāds grib redzēt, vai arī es negribēšu rādīt tik daudz, cik kāds varētu gribēt no manis izspiest. Lielisks piemērs būtu kāds aizokeāna ceļojums, kuru publicētu tajā pašā oranžajā portālā. Man tas varbūt ir gandrīz nozīmīgākais notikums dzīvē un par to es ieliktu 140 bildes, no kurām man neviena nešķistu lieka bet kādam no maniem 412 paziņām, tas varbūt ir tikai “viena zināma puiša” izklaides brauciens, kādos regulāri dodas ļoti daudzi šā paziņas draugi. Šeit droši vien atliek vien secināt, ka nevienu jau nespiež skatīties, tomēr arī fotogrāfa mērķis nav panākt situāciju, ka viņa bildes neviens vairs neskatās, kā tas notiek ar daudziem aizrautīgiem par vienu vien pašam mīļu tēmu čivinošu ļaužu ierakstiem tviteros, “runā”, sekoman u.c.

Rezumē: kādreizējais hobijs sāk pārvērsties par augstāko matemātiku. Vai tas ir labi vai slikti atstāšu Jūsu vērtēšanai, jo man tā šobrīd ir drīzāk fakta konstatācija.